Priekšrocība būt demokrātiskiem/ām
Uzmanību pievērsa vienā 2019. gada jūlija Harvard Business Review (HBR) izdevumā aprakstīts pētījums par to, ka autoritārajiem līderiem kļūdas piedod mazāk nekā demokrātiskajiem vai, kā pētījumā teikts, prestižajiem līderiem (prestige leaders). Zīmīgi, ka runa nav tikai par sabiedriskās domas piedošanu, bet arī tiesu lēmumiem. Minēti vairāki identiski pārkāpumi, kad autoritārie un prestižie saņēmuši principiāli atšķirīgas bardzības sodus.
2009. gadā gadā prezidents Obama par valsts kases sekretāru iecēla Timotiju Geitneru (Timothy Geithner) un par veselības pakalpojumu sekretāru – Tomu Dešelu (Tom Daschle). Abi vienlīdz ietekmīgi politiķi un abi aptuveni vienā laikā tika apsūdzēti par nepareizu nodokļu deklarāciju. Gan Geitners (prestižais līderis), gan Dešels (autoritārais) apgalvoja, ka tā bijusi netīša kļūda. Tomēr sekas abiem bija principiāli atšķirīgas. Geitners veiksmīgi kļuva par valsts kases sekretāru, bet Dešelam nācās atsaukt savu kandidatūru aktīvas izmeklēšanas un atmaskoto pretrunu dēļ. Abi bija vienlīdz ietekmīgi savās jomās, tika apsūdzēti par līdzīgu pārkāpumu, sniedza līdzīgus skaidrojumus un tomēr nopietnas sekas izcieta tikai viens.
Kāpēc šāda nekonsekvence?
Sociālajā psiholoģijā pastāv teorija, kā vadītāji iegūst statusu un ietekmē grupu. Pamatā esot divi veidi – izmantojot dominējošo stāvokli vai arī iegūstot prestižu (vadot demokrātiski). Autoraprāt, tas, kādā mērā vadītāji tiek sodīti par nepareizu izturēšanos, varētu būt atkarīgs no tā, kura no šīm uzvedībām viņiem piešķīrusi viņu esošo statusu.

Līderi, kas iegūst statusu, kura pamatā ir dominance, ir pārliecinoši un nekautrējas ietekmēt citus piespiežot vai iebiedējot. Viņu nerimostošās proaktivitātes un aizbildnieciskās izturēšanās dēļ citi tos uzskata par grupas panākumu instrumentu.
Savukārt tie vadītāji, kas iegūst statusu, kura pamatā ir prestižs, darbojās kā mentori, daloties savās zināšanās, prasmēs un kompetencē ar citiem grupas dalībniekiem. Tā kā viņi palīdz grupas dalībniekiem mācīties un attīstīt savas zināšanas, arī šādi līderi tiek uzskatīti par grupas panākumu veicinātājiem.
Tā kā sabiedrība dominējošos līderus uzskata par savtīgiem un neētiskiem, tas apgrūtina ticību, ka pārkāpums ir negribēta, nevis tīša kļūda. Un, tā kā tiek uzskatīts, ka prestižie vadītāji mazāk rūpējas par savu labumu un ir altruistiskāki, pieļaujot līdzīgu kļūdu un skaidrojot, ka tas noticis nejauši, sabiedrība tiecas viņiem uzticēties. Abos gadījumos šie uzskati satur daļu stereotipu vai aizspriedumu, kas katrā konkrētajā gadījumā var neatbilst faktiem.
Vairāki izrietoši secinājumi:
Prestiža līderi var izšmaukt sveikā un saglābt reputāciju gan personiskajās problēmās, gan arī organizācijām, kuras tie pārstāv krīzes apstākļos, un dažkārt pat pamanīties nopelnīt kādus sabiedriskās atzinības bonusus un tapt pieminētiem grāmatās.
Krīzes apstākļos parasti tiek mācīts pirmajās rindās likt līderus, jo tā ir atbildības demonstrācija un to sabiedrība novērtēšot. Šī pētījuma ieskatā autoritāro līderu pozicionējums pirmajās rindās var tieši otrādi – nodarīt ļaunumu. Stereotipu dēļ krīzi drīzāk var uzskatīt par tīšu sliktas pārvaldības radītu, nevis negaidītu vai tehnisku. Negodīgas pārvaldības dēļ radušās krīzes piedod ļoti smagi, bet tehniskās laba skaidrojuma gadījumā piedod ātrāk.
Viens no pētījuma autoriem un HBR raksta autors ir doktora grādu organizāciju uzvedībā Londonas Biznesa skolā ieguvušais Hermant Kakkar.